To, vai un kā mēs saprotamies ar bērniem ietekmē vairāki faktori. Man šķiet, ka būtiskākie no tiem ir: vai pati mamma (vai tētis, bet es turpmāk rakstīšu no sava - mammas - skatupunkta) ir līdzsvarā un mierā ar sevi un vai mammai ir vajadzīgās zināšanas, izpratne un idejas, kā rīkoties konkrētās situācijās, kad bērns it kā rausta mammas nervu stīgas un rezulatā diemžēl nerodas tā harmoniskākā mūzika, reizēm būtu pat neciešama, ja tiktu atskaņota vēršot pret māti to, ko viņa vērš pret saviem bērniem.
Kā uzklausīt savu bērnu? Kā ļaut viņam paust savas emocijas, pašai saglabājot mieru un nejūtoties personiski aizskartai? Brīnišķīgi, ja kādai no jums tas izdodas, bet man līdz tam vēl jāaug un tādēļ es meklēju resursus. Lūk, neseno meklējumu rezultātu apkopojums un pie viena virtuāls apliecinājums apņēmībai uzzināto izmēģināt.
Piederu pie tiem "modernistiem", kas uzskata, ka bērnam ir jāļauj izpaust emocijas. Arī gadījumos, kad emociju izvirdumu izraisa kāds šķietams sīkums. Mēs kā vecāki varam arī neizprast, ka šis šķietamais sīkums bērna pasaulē iespējams ir pietiekoši nozīmīgs iemesls brēkas celšanai, vai arī šis sīkums ir bijis pēdējais piliens, kas ir izzraisījis emociju lavīnu, ko bērns ir uzkrājis un turējis sevī. Mēs vērtējam, izsakām spriedumus un dodam rīkojums, piemēram: "Nebļauj!", "Ko tu raudi? Tas jau nekas.", "Fuj, kāds liels puika un raud par šitādiem niekiem." u.tml.
Rezultātā mēs varam sagaidīt, ka bērns ar laiku pārstās nākt pie mums ar savām "sīkajām" bēdām un nenāks arī tad, kad problēmas kļūst mūsu "uzmanības vērtas" un mēs gribēsim, lai viņš to dara. Tādēļ mums ir jāiemācās bērnu uzklausīt un ieklausīties, ļaut bērnam izkratīt savu sirdi, lai cik netīkamas mums pašiem varētu būt viņa emocijas (liekot pašiem justies sliktiem vecākiem, bezpalīdzīgiem, dusmīgiem u.tml.) un tādējādi stiprinot saikni starp māti un bērnu. Mums nav jācenšas katru situāciju atrisināt un dot padomus, pietiek ar vēlmi uzklausīt.
Kā klausīties, kad bērnam sāp? Kad bērnu pārņem spēcīgas emocijas, mamma paliek kopā ar bērnu, mēģina rast fizisku kontaktu un piedāvā acu kontaktu. Runā ļoti, ļoti maz. Vienkārši ļauj bērnam izjust savas jūtas. Brīdī, kad tās bērnu pārņem, viņš pats no tām var nobīties, var justies briesmīgs un mīlestības necienīgs. Diezin vai bērna izolēšana, liekot nomierināties pašam savā istabā, palīdzētu viņam justies labam un mīlētam un sajust, ka mammai viņš rūp. Jā, bērns nomierināsies un ar laiku viņš iemācīsies savas jūtas apslāpēt arvien efektīvāk un iespējams arī kā pieaudzis cilvēks izvēlēsies konfliktus risināt bēgot vai izliekoties, ka nekas nav noticis. Bet mēs gribam, lai bērns no savām uzkrātajām bailēm un dusmām (kas ir tas visbiežākais uzkrātais smagums) atbrīvotos un justos tā, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tādēļ mēs ļaujam aizprostiem lūzt un emociju viļņiem gāzties mums pāri. Mēs esam līdzās. Tik tuvu līdzās, cik iespējams. Var būt, ka bērns nevēlēsies, lai mamma ir viņa tuvumā, atgrūdīs un pieprasīs, lai viņu liek mierā. Mēs neuztiepjam savu klātbūtni. Ja bērns neļauj mums būt cieši līdzās, mēs paliekam telpā. Ja nav iespējams palikt telpā, mēs kaut vai atstājam roku durvju šķirbā, lai bērns redzētu, ka mēs esam līdzās. Mēs varam sacīt: "Es negribu tevi grūtā brīdī atstāt vienu. Tu varēsi palikt viens citu reizi. Es tiešām gribu, lai tev viss būtu labi." Iespējams, mums nāksies dzirdēt dažādas lietas par sevi, par to, kā mēs viņus nemīlam, esam nekam nederīgas mammas u.tml. Mēs ļaujam bērnam no tā atbrīvoties - lai viņš izraud savas sāpes un tās viņu vairs nenomoka.
Nav vajadzības runāt, mēģināt nosaukt bērna emocijas vārdā, jo ik reiz, kad mēs ierunājamies, bērns tiek novērsts no emociju izlādes un ir spiests domāt, ko mamma viņam saka. Pietiek apliecināt:"Es esmu tepat." "Man žēl, ka tev ir tik grūts brīdis." Mēs varam mēģināt virzīties tuvāk. Iespējams, mūsu vārdi vai klātbūtne padarīs emocijas vēl asākas - varbūt bērns beidzot jūtas drošībā, beidzot sadzirdēts - tas ir jāizmanto un jāizkrauj visa smagā nasta, ko bērns dien dienā ir nēsājis sev līdz.
Kad bērns ir beidzis raudāt, viņš iespējams gribēs skriet prom. Šajā brīdī bērnam var palūgt tomēr palikt pie mums un pat nedaudz pieturēt bērnu, lai viņam būtu iespēja pretoties, jo tādā veidā bērnam ir iespēja izlēdēt bailes.
Kā klausīties, liekot smieties? Tāpat kā asaras arī smiekli dziedina, atbrīvojot uzkrātās emocijas. Var pavērot bērnu, kas ir tas, kas liek viņam smieties un tad veicināt to, lai bērns no sirds izsmietos. Parasti tās būz spēles, kurās mamma tīšām izrādīsies neveiklāka par bērnu, lēnāka vai muļķīgāka par bērnu. Tā varētu būt skriešana bērnam pakaļ, lai viņu sabučotu, ļaujot mazajam tomēr vienmēr izmukt, vai meklēt mazo un nevarēt atrast, jo viņš taču ir tik veikls un gudrs... Lai tik smejas! Un varbūt smejoties līdzi arī mēs atbrīvosimies no kādas drusciņas savas spriedzes. Vairāk ideju var pameklēt šeit.
Protams, es neesmu šo visu nosapņojusi. Vairāk informācijas par šiem resursiem var lūkot šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru