pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris

Uz kartona austs lakats


Šis ir mans pēdējā laika mīļākais darbiņš. Tik silts un mīksts, un pašas roku darināts. Iedomājoties vien, kā tas mani sildīs vēsākā laikā, pārņem prieks un siltuma sajūta :) Turklāt darināšana nebūt nav sarežģīta, savi knifiņi gan protams ir. Mēģināšu nedaudz aprakstīt darba gaitu, bet ļoti pilnīgs izklāsts, no kura mācījos arī es, ir atrodams šeit.


Vispirms ir nepieciešams atrast gana biezu kartonu, ko man izdevās atrast kancelejas preču veikalā, jautājot pārdevējām. Kartona izmērs bija 70x100cm, taču man gribējās, lai rāmja izmērs būtu 1mx1m, tādēļ es nopirku divus gabalus un salīmēju ar līmlenti tā, lai izveidotos vajadzīgā izmēra kvadrāts.

Uzklausīt un ieklausīties

To, vai un kā mēs saprotamies ar bērniem ietekmē vairāki faktori. Man šķiet, ka būtiskākie no tiem ir: vai pati mamma (vai tētis, bet es turpmāk rakstīšu no sava - mammas - skatupunkta) ir līdzsvarā un mierā ar sevi un vai mammai ir vajadzīgās zināšanas, izpratne un idejas, kā rīkoties konkrētās situācijās, kad bērns it kā rausta mammas nervu stīgas un rezulatā diemžēl nerodas tā harmoniskākā mūzika, reizēm būtu pat neciešama, ja tiktu atskaņota vēršot pret māti to, ko viņa vērš pret saviem bērniem.
Kā uzklausīt savu bērnu? Kā ļaut viņam paust savas emocijas, pašai saglabājot mieru un nejūtoties personiski aizskartai? Brīnišķīgi, ja kādai no jums tas izdodas, bet man līdz tam vēl jāaug un tādēļ es meklēju resursus. Lūk, neseno meklējumu rezultātu apkopojums un pie viena virtuāls apliecinājums apņēmībai uzzināto izmēģināt.
Piederu pie tiem "modernistiem", kas uzskata, ka bērnam ir jāļauj izpaust emocijas. Arī gadījumos, kad emociju izvirdumu izraisa kāds šķietams sīkums. Mēs kā vecāki varam arī neizprast, ka šis šķietamais sīkums bērna pasaulē iespējams ir pietiekoši nozīmīgs iemesls brēkas celšanai, vai arī šis sīkums ir bijis pēdējais piliens, kas ir izzraisījis emociju lavīnu, ko bērns ir uzkrājis un turējis sevī. Mēs vērtējam, izsakām spriedumus un dodam rīkojums, piemēram: "Nebļauj!", "Ko tu raudi? Tas jau nekas.", "Fuj, kāds liels puika un raud par šitādiem niekiem." u.tml.
Rezultātā mēs varam sagaidīt, ka bērns ar laiku pārstās nākt pie mums ar savām "sīkajām" bēdām un nenāks arī tad, kad problēmas kļūst mūsu "uzmanības vērtas" un mēs gribēsim, lai viņš to dara. Tādēļ mums ir jāiemācās bērnu uzklausīt un ieklausīties, ļaut bērnam izkratīt savu sirdi, lai cik netīkamas mums pašiem varētu būt viņa emocijas (liekot pašiem justies sliktiem vecākiem, bezpalīdzīgiem, dusmīgiem u.tml.) un tādējādi stiprinot saikni starp māti un bērnu. Mums nav jācenšas katru situāciju atrisināt un dot padomus, pietiek ar vēlmi uzklausīt.
Kā klausīties, kad bērnam sāp? Kad bērnu pārņem spēcīgas emocijas, mamma paliek kopā ar bērnu, mēģina rast fizisku kontaktu un piedāvā acu kontaktu. Runā ļoti, ļoti maz. Vienkārši ļauj