Par atkarību - atkarību no attiecībām. Un par ceļu uz mīlestību – mīlestību pret sevi.*

Psihoterapeites Robinas Norvudas (Robin Norwood) grāmatu „Sievietes, kas mīl par daudz” atšķīru kādā Berlīnes grāmatnīcā, un tā man likās ļoti saistoša, tomēr atstāju to grāmatplauktā, jo baidījos ar iegādātajām grāmatām vien jau pārsniegt pieļaujamo lidmašīnas rokasbagāžas svaru. Nofotografēju vāciskā izdevuma titullapu un dažas lappuses ar aprakstu par veselīgām vīrieša un sievietes attiecībām. Vēlāk izrādījās, ka šī grāmata ir tulkota arī latviešu valodā, un tā nonāca manās rokās. Šī ir viena no tām grāmatām, kas dziedina. Caur citu cilvēku pieredzes stāstiem un psihoterapeites komentāriem varam ieraudzīt un apzināties likumsakarības, kas darbojas to sieviešu dzīvēs, „kas mīl par daudz”. Turklāt autore ne vien vispusīgi aplūko problēmu, bet arī parāda ceļu, kāds ejams, lai sevi dziedinātu. Grāmatā iezīmētas par daudz mīlošām sievietēm raksturīgās īpašības, skaidroti uzvedības modeļi un to cēloņi, aprakstītas partneru izvēles un neveselīgo attiecību pārtraukšanas grūtību likumsakarības, tāpat soli pa solim iezīmēts iespējamais atveseļošanās ceļš, kā arī tādas sievietes pazīmes, kam izdevies šo ceļu veikt.

„Ja mīlestība nozīmē to pašu, ko sāpes, tad mēs mīlam par daudz,” raksta R. Norvuda grāmatas ievada

pirmajā teikumā. Arī katrā nākamajā es atpazīstu sevi savās iepriekšējās attiecībās, un tālāk grāmatu lasu ar cerību atrast apliecinājumu tam, ka esmu uz atveseļošanās ceļa. Droši vien nav tādas sievietes, kas pārtraucot neveselīgas attiecības, vēlētos jebkad dzīvē vēlreiz ko tādu piedzīvot, taču, neapzinoties sakarības, kas šo sievieti ir savedušas kopā tieši ar šādu vīrieti, un nemainot savu uztveres un rīcības modeli, scenārija galvenā līnija katrās nākamajās attiecības diemžēl būs viena un tā pati, mainīsies tikai pārējie iesaistītie aktieri un dekorācijas. To es nevēlos piedzīvot, tādēļ ar baudu lasu šo grāmatu, lai labāk izprastu pati sevi. Šī apraksta mērķis ir mēģināt caur savas pieredzes un skatījuma prizmu aptvert man būtiskākās atziņas – nebūt ne visas, jo tad man vajadzētu pārrakstīt teju visu grāmatu – pie kurām, kā izrādās, biju nonākusi arī savā personīgajā atveseļošanās ceļā, taču R. Norvuda savā grāmatā lieliski sasaista visus pavedienus vienotā veselumā.

Kas tad ir „sieviete, kas mīl par daudz”? Tā ir sieviete, kas ciešs no atkarības. Mūsdienu sabiedrībā par slimību ir pieņemts uzskatīt atkarību no alkohola, no narkotikām, no azartspēlēm, bet reti kurš nopietni uztvers diagnozi – atkarība no attiecībām. Ko tas vispār nozīmē? Es arī ilgi nesapratu, ko mana terapeite domā, sakot, ka runa nav tikai par mana partnera atkarību no azartspēlēm, bet arī par manu atkarību. „Kādu atkarību?? Ar mani taču viss ir kārtībā – jāizlabo ir viņš!”, tieši tā domā no attiecībām atkarīga sieviete. Atceros, ka tā arī teicu savam vīrietim, ka, ja vien viņam nebūtu šī viena trūkuma – atkarības no azartspēlēm – tad gan mūsu dzīvē viss būtu kārtībā. Kā es maldījos! Būt atkarīgai no attiecībām nozīmē to pašu, ko jebkura cita atkarība – visas sievietes dzīves centrā atrodas kāds ārējs objekts. Attiecību atkarības gadījumā tas ir vīrietis un viņa jūtas pret attiecīgo sievieti. Autore to definē arī kā atkarību no sāpēm, ko izraisa pieradums pie neauglīgām attiecībām. Jebkas cits sievietes dzīvē kļūst otršķirīgs. Gan viņa pati (viņas vēlmes un intereses nemanot arvien vairāk vienādojas ar vīrieša vēlmēm un interesēm, un pēc kāda laika viņa jau vairs pati nemaz nezina, kas patīk un interesē viņai pašai), gan viņas bērni, jo visa sievietes enerģija un resursi tiek patērēti, lai censtos iegūt to mīlestību, pēc kuras viņa alkst.

Patiesībā atkarīgas sievietes rīcības pamatā ir bailes – „bailes būt vienai, bailes būt nemīlamai un nevērtīgai, bailes tikt ignorētai vai pamestai, vai iznīcinātai. Mēs atdodam savu mīlestību izmisīgā cerībā, ka vīrietis, ar kuru esam apsēstas, parūpēsies, lai mums vairs nebūtu jābaidās. Taču tas nenotiek, un bailes – kā arī mūsu apsēstība – vēl padziļinās, līdz beidzot mīlestības došana ar nolūku saņemt to pretī kļūst par mūsu dzīves vadošo spēku. Un tā kā mūsu stratēģija nedod gaidītos panākumus, mēs cenšamies mīlēt vēl stiprāk. Mēs mīlam par daudz.”

No attiecībām atkarīga sieviete pastāvīgi kontrolē savu partneri, cenšas viņu pārveidot pēc sava prāta, „pilnveidot”, atrisināt viņa problēmas, pūlas izpelnīties mīlestību ar savu rīcību. Turklāt, lai kā man gribētos apgalvot pretējo, gan teorija, gan manis pašas pieredze liecina, ka šādas sievietes neapzināti izvēlas sev ideāli piemērotus vīriešus – vīriešus, ar kuriem šos mērķus, pēc kā alkstam, nekad nebūs iespējams sasniegt – emocionāli neaizsniedzamus, atkarīgus, ar no malas neatrisināmām problēmām, darbaholiķus u.tml.. Tas dod garantiju, ka sieviete šim vīrietim kaut kādā ziņā būs ļoti vajadzīga un pastāvīgi varēs turpināt rīkoties pēc sev pazīstamā modeļa.

Autore ievieš skaidrību par šādas sievietes partnera izvēli, skaidrojot, ka „sieviete, kas jūt nepieciešamību kādu aprūpēt vai vadīt, vai gan aprūpēt, gan vadīt, var to īstenot vienīgi kopā ar tādu partneri, kas vismaz pieļauj, ja ne pat veicina šādu izturēšanos. Viņa neizbēgami saistīsies ar vīrieti, kas ir bezatbildīgs vismaz dažās svarīgās savas dzīves jomās, jo tad viņam pavisam noteikti būs nepieciešama viņas palīdzība, gādība un kontrole.”

„Nav pasaulē sarežģītākas ķīmijas par šo noslēpumaino tuvības sajūtu, kad satiekas vīrietis un sieviete, kuru izturēšanās modeļi sader kopā kā mozaīkas fragmentiņi. Ja vēl papildus tam vīrietis dod sievietei iespēju cīnīties ar viņas bērnībā izjustajām sāpēm un bezpalīdzību, ar to, kas viņai licis justies nemīlētai un nevajadzīgai, un iespēju šīs izjūtas pārvarēt, tad viņa tiešām nespēj pretoties šim pievilkšanas spēkam. Patiesībā, jo vairāk sāpju pārdzīvots bērnībā, jo spēcīgāka ir viņas tieksme jau kā pieaugušai sievietei atkal atdzīvināt un šoreiz uzvarēt šīs sāpes.”

Par daudz mīlošu sieviešu pazīmes ir arī zems pašvērtējums un pārāk augsta atbildības un arī vainas sajūta. Pašvērtējumu arvien pazemina pastāvīgās sakāves attiecībās ar savu partneri, un tas liek vēl vairāk mesties iekšā darīšanā un risināšanā, uzņemoties arvien vairāk atbildības par visiem pārējiem, tikai ne par sevi. Vainas sajūta, ļauj saglabāt ilūziju par spēju kontrolēt situāciju, jo „vainojot pašas sevi, mēs turamies pie cerības, ka spēsim izdomāt, ko īsti darām nepareizi un izlabot, tādējādi atgūstot kontroli pār situāciju un novēršot sāpes.” Esmu to par daudz mīlošo sieviešu kategorijā, kuras, piedzīvojot bīstami nestabilas situācijas savā dzīvē, ir attīstījušas sevī pārlieku lielu vēlmi vadīt sev apkārt esošos cilvēkus un kontrolēt situācijas, kurās nokļūst. Tas ir dabisks mehānisms - nonākot nepatīkamā situācijā, ikviens cenšas to kontrolēt tiktāl, cik iespējams. Pastāvīgi piedzīvojot nepatīkamu pieredzi, šāda vēlme, lai arī ar mērķi sevi pasargāt un atvieglot savu stāvokli, var kļūt pārmērīga un galu galā no glābšanas līdzekļa kļūt par kaitējuma nodarītāju. Tas pats attiecas uz tādu psihes aizsardzības paņēmienu kā noliegums. Tas nozīmē, ka sieviete, kas mīl par daudz, adekvāti nenovērtē situāciju, kurā ir nonākusi, jo jau agrīni, dzīvojot savā bērnības disfunkcionālajā ģimenē, ir iemācījusies noliegt realitāti un ar to saistītās emocijas. Ja es izlikšos, neredzam, nedzirdam, nejūtam, varbūt tas murgs izgaisīs!?! R. Norvuda skaidro, ka šādā veidā mēs neapzināti pasargājam sevi no sāpēm, taču tajā pašā laikā zaudējam spēju izdarīt brīvu izvēli attiecībā uz savu rīcību. Lai kaut cik uzlabotu savu stāvokli sieviete liek lietā visu savu palīdzēšanas un kontrolēšanas prasmi, taču tajā pašā laikā turpina noliegt, cik slikts tas patiesībā ir. „Noliegums uztur nepieciešamību kontrolēt, un neizbēgamā nespēja kontrolēt savukārt uztur nepieciešamību noliegt.” Izveidojas burvju loks, kuru ir ļoti grūti pārraut.

Ja mēs nespējam redzēt realitāti, kas tad ir tas, ko mēs redzam – tā ir pašrocīgi izmainīta bilde, ilūzija par to, kāda šī realitāte varētu būt. Ak, manas mīļās ilūzijas! Cik daudz un skaistas tās ir bijušas! Savā ziņā, pateicoties tām, es esmu spējusi izdzīvot savās neveselīgajās partnerattiecībās, un ar to palīdzību esmu sevi sargājusi no pilnīga sabrukuma. No otras puses, ja man nebūtu bijis tik daudz ilūziju, es droši vien daudz ātrāk būtu varējusi ieraudzīt realitāti, no kuras slēpos un ko nevēlējos sev atzīt. Pat ne nevēlējos, vienkārši nepratu un nespēju. Es pastāvīgi lūdzu Dievam atbildes uz saviem jautājumiem par to, kā izkļūt no ciešanām, taču nespēju tās uztvert, līdz beidzot biju gatava sadzirdēt ārsti, ar kuras palīdzību centos atrisināt savas fiziskās veselības sarežģījumus. Viņa ļoti skaidri noformulēja manu stāvokli trīs teikumos. Sirsnīgs paldies viņai par to, jo tas mani pamudināja beidzot vērsties pēc palīdzības un sākt ārstēšanos sadarbībā ar psihoterapeiti.

Ar autores palīdzību beidzot izpratu vēl vienu savu īpašību un apzinājos tās nopietnību – nekontrolējamu vēlmi, ko pareizi būtu dēvēt par bioķīmisku atkarību no noteikta ēdiena, visbiežāk saldumiem un no pārēšanās, lai apzināti vai neapzināti izbēgtu no savām izjūtām. R. Norvuda skaidro, ka šāda tieksme īpaši raksturīga sievietēm, kuru vecāki pārmērīgi lietojuši kādas vielas. Autore pieļauj, ka „varbūt tieši tāpēc, ka rafinēts cukurs savā molekulārajā struktūrā ir gandrīz identisks etilspirtam, daudzas alkoholiķu meitas nonāk tā atkarībā un kļūst par pārmērīgām izēdājām. Rafinēts cukurs ir nevis pārtikas produkts, bet narkotika. Tam nav uzturvērtības, tikai tukšas kalorijas. Tas var kritiski mainīt smadzeņu ķīmisko sastāvu un daudziem cilvēkiem izraisa spēcīgu atkarību.” Atvieglojoši apzināties, ka es neesmu vienkārši cilvēks, kuram garšo saldumi, vai cilvēks ar vāju gribasspēku un nav pamata sevi par to vainot, bet tajā pašā laikā šī situācija ir jāuztver pietiekoši nopietni un jāmeklē veidi, kā iemācīties sevi mīlēt vairāk, lai šādi nedarītu sev pāri.

Iezīmējot atveseļošanās ceļu no attiecību atkarības, R. Norvuda norāda soļus, kurus tādā vai citādā veidā un secībā spērušas visas viņai zināmās sievietes, kam ir izdevies atveseļoties. Tas nozīmē atzīt savas problēmas un neveiksmes, meklēt palīdzību un padarīt atveseļošanos par pašu svarīgāko savā dzīvē, atrast sev atbalsta personas un atbalsta grupu, mācīties paļauties uz augstākiem spēkiem, uzticot kontroli tiem un atsakoties pašām vadīt un kontrolēt citus cilvēkus, beigt iesaistīties attiecību spēlītēs, ko apzīmē ar terminu „drāmas trīsstūris”, veicināt pašizaugsmi un mācīties pret sevi izturēties ar tādu mīlestību, ar kādu mēs izturētos pret savu vistuvāko, kā arī dalītie ar citiem savā pieredzē un atziņās.

Sieviete, kas mīl par daudz vienlaikus ir arī sieviete, kas mīl par maz – sevi. „Ja izlemsit sākt atveseļošanās procesu, jūs mainīsities – vairs nebūsit sieviete, kas kādu mīl tik ļoti, ka tas sagādā sāpes, bet kļūsit par sievieti, kas pietiekami mīl pati sevi, lai apturētu sāpes.” Turklāt R. Norvuda norāda, ka atveseļošanās ir process visa mūža garumā, pastāvīgi sevi pieskatot un neļaujot atslīdēt atpakaļ vecajos rīcības modeļos. Sievietei, kas ir atveseļojusies no pārāk stipras mīlestības jeb atkarības no attiecībām, piemīt šādas pazīmes:

1.    Viņa pilnībā pieņem pati sevi, lai arī vēlas kaut ko sevī mainīt. Viņai ir fundamentāla pašmīlestība un pašatzīšana, ko viņa rūpīgi kopj un mērķtiecīgi paplašina.

2.    Viņa pieņem citus cilvēkus tādus, kādi tie ir, un necenšas viņus mainīt, lai tie atbilstu viņas prasībām.

3.    Viņa ir ciešā kontaktā pati ar savām jūtām un savu attieksmi pret ikvienu savas dzīves jomu, ieskaitot seksualitāti.

4.    Viņai patīk katra viņas izpausme: sava personība, izskats, uzskati un vērtības, savs ķermenis, intereses un sasniegumi. Viņa augstu vērtē pati sevi, nevis meklē attiecības, kurās varētu rast pašvērtības apziņu.

5.    Viņas pašvērtības apziņa ir pietiekami augsta, lai varētu baudīt citu cilvēku, īpaši vīriešu, sabiedrību, un tie viņai šķiet labi tādi, kādi ir. Viņai nav nepieciešams būt vajadzīgai, lai justos vērtīga.

6.    Viņa atļaujas būt atklāta un dāvāt uzticību piemērotiem cilvēkiem. Viņa nebaidās tikt iepazīta dziļi personiski, taču neatklājas visiem, lai viņu nevarētu izmantot tie, kurus neinteresē viņas labklājība.

7.    Viņa pati sev jautā: „Vai šīs attiecības man ir pietiekami labas? Vai tās ļauj man pacenties līdz savu spēju robežai?”

8.    Ja attiecības ir destruktīvas, viņa spēj no tām atteikties, nekrītot paralizējošā depresijā. Viņai ir labvēlīgu draugu loks un veselīgas intereses, kas palīdz pārvarēt jebkuru krīzi.

9.    Augstāk par visu viņa vērtē pašas mieru. Visas bijušās cīņas, drāmas un jucekļi ir zaudējuši valdzinājumu. Viņa aizsargā pati sevi, savu veselību un labklājību.

10. Viņa saprot, ka labas attiecības var pastāvēt tikai starp tādiem partneriem, kuriem ir līdzīga vērtību izpratne, līdzīgas intereses un mērķi, un kuri ir spējīgi uz tuvību. Tāpat viņa apzinās, ka ir pelnījusi pašu labāko, ko spēj piedāvāt dzīve.

To arī novēlu sev un ikvienai sievietei, kas šajā grāmatā un manā rakstā atpazīst daļiņu sevis!

*Rakstā izmantoti citāti no Robinas Norvudas grāmatas „Sievietes, kas mīl par daudz”, Jumava, 2009, 301 lpp.